Hypnosis group mājaslapā (www.hypnosis.lv) kā apvienības koncepts tiek piedāvāts šāds teksts:
“Reiz dzīvoja šamanis, kuram bija laba dvēsele un gudrs prāts. Kad cilvēkiem bija slikti, viņš centās palīdzēt, pielietojot visus savus spēkus un zināšanas.
Kādu dienu pie vecā vīra ieradās kāds jauns cilvēks, kurš nevarēja tikt skaidrībā ar savām domām, jūtām, idejām un nākotnes plāniem. Šamanis ieskatījās jaunekļa acīs un lēnām viņa domas sakārtoja. Puisis beidzot ieraudzīja pasauli krāsainu, košu un skaistu! Ausa jaunas domas, plāni un idejas... Tad šamanis ielika puisim plaukstā amuletu un teica: “Liec šo zem spilvena, kad guli, tas neļaus Tavām domām turpmāk sajaukties un liks Tavām gaišajām vēlmēm piepildīties.” Kopš tā laika puisim vairs nebija šaubu un baiļu izdarīt izvēli, sasniegt iecerēto.
Arī mēs cenšamies palīdzēt cilvēkiem sākt ko jaunu vai produktīvi attīstīt iesākto, dodot garantiju, ka darbs tiks izdarīts, ieguldot tajā visus spēkus un izvēloties īsto un pareizo variantu, tieši Jums – pēc labākās sirdsapziņas.”
Dizaina Studija: Kāpēc tieši šamanis?
Kārlis: Sākumā radās doma par hipnozi: par video, kas pakļauj, kontrolē, palīdz... proti, rada mums vēlamo efektu. Sākām interesēties par hipnozi kā tādu, kas tā ir, kāda ir tās vēsture. Un, kā uzrādīja fakti, to savos rituālos pamatīgi izmanto tieši šamaņi. Interesējāmies tālāk un atradām kādu šamaņu simbolu, no kura atvasinājām arī savu logo. Šī simbola būtība ir palīdzēt cilvēkiem piepildīt savas vēlmes, radīt prātā skaidrību.
Konstantīns: Kā jau mājaslapā teikts, cenšamies palīdzēt cilvēkiem sākt ko jaunu vai attīstīt jau iesākto, ieguldot tajā visus savus spēkus un izvēloties īsto un pareizo variantu – līdzīgi kā to darītu šamanis.
DS: Kur jūs mācāties?
Kārlis: Tagad mācos Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Vizuālās komunikācijas nodaļas 3. kursā. Pirms tam pabeidzu Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu.
Nils: Mācos ar Kārli vienā kursā akadēmijā. Arī esmu beidzis Rozentāla skolu.
Konstantīns: Es arī studēju LMA, nu jau maģistrantūrā – 1. kursā Vizuālās komunikācijas nodaļā. Iepriekš mācījos rožos.
Agnese: Šobrīd studēju LMA, Modes dizaina nodaļā. Pirms akadēmijas pabeidzu lietišķās mākslas koledžu, kas tagad pārdēvēta par Rīgas mākslas un dizaina vidusskolu.
DS: Kā radās ideja ko tādu nodibināt?
Konstantīns: Sākotnējie idejas autori un Hypnosis group radītāji esam mēs ar Kārli. Sākām kopā vīdžejot. Veidojām dzīvās videoperformances klubiem Dizzi, “Aura”, vēlāk kļuvām par rezidējošiem vīdžejiem klubā Nautilus, paralēli esam pabijuši arī “Pulkvedī”, Essential, Pupu lounge un citur. Mūsu video ir redzēti gandrīz visās plašāk zināmajās vietās. Arī šobrīd to piedāvājam kā vienu no pakalpojumiem. Un ne vien klubos, bet arī konceros un korporatīvajos pasākumos.
Kārlis: Sākumā strādājām kā frīlanceri (angļu freelance – ārštats – A. I.), bet pakāpeniski auga klientu skaits un radās pieprasījums arī pēc cita veida dizaina darbiem. Secinājām, ka jāveido lielāka komanda. Mums pievienojās Agnese un Nils, un šādā sastāvā strādājam jau divus gadus. Noteikti ar laiku paplašināsim mūsu cilvēku loku, patiesībā tas notiek jau šobrīd.
DS: Cik ilgi Hypnosis group jau pastāv?
Kārlis:
Oficiāli kā SIA pastāvam tikai 10 mēnešus, tomēr kā frīlanceru komanda darbojamies jau kopš 2001. gada. Uzreiz ielēkt firmas grožos būtu bijis pārāk grūti, sākumā bija jāsaprot, kas un kā vispār notiek.
DS: Cik daudz motivē un palīdz apgūtā izglītība?
Kārlis: Tā dod labu pamatu, lai tālāk jau pats sevi attīstītu. Studentam pašam ir jābūt pietiekami aktīvam, ieinteresētam, pašam jāsaprot, ko viņš vēlas saņemt. Apzinoties vajadzību pēc jaunas lietderīgas informācijas, iegūt akadēmijā var ļoti daudz. Svarīga ir arī prakse, katra studenta individuālā pieredze ārpus akadēmijas paralēli studijām. Ar diplomu kabatā izejot no akadēmijas un tikai tad sākot meklēt pirmās peļņas iespējas, attīstība karjerā visdrīzāk būs daudz lēnāka.
Konstantīns: Pati mācību programma nav tā, kas mudina uzsākt savu biznesu. Viss atkarīgs, kādu mērķi cilvēks sev izvirza un kādu dzīvi vēlas redzēt dzīvi, piemēram, pēc 10 gadiem. Ja cilvēks savā izglītībā ir ieguldījis desmit gadus, apguvis daudz inovatīvas, saistošas informācijas, sapratis, ka tā nav pārejoša aizraušanās, ir ideāli, ja šo laiku vari progresīvi ieguldīt savā turpmākajā nākotnē, gūstot gan morālu, gan materiālu gandarījumu. Jāteic, arī mūsu komandas ambiciozitāte nosaka lielus mērķus, līdz ar to nemitīgi virzāmies uz priekšu un attīstāmies.
Nils: Liela nozīme ir arī videi, kurā cilvēks studē: tur rodami kontakti, redzami iespējamie sadarbības partneri, kā arī potenciālie nākamie konkurenti.
Agnese: Gribu piebilst, ka izglītība Latvijā tomēr kļūst arvien praktiskāka. Skaidrs, ka arī radošās nozares pārstāvjiem jāprot sevi pārdot, jābūt pietiekami kvalitatīviem, zinošiem, diplomātiskiem un kreatīviem. Uzskatu, ka akadēmijā izglītības programma ir vērsta šajā virzienā. Problēma ir, ka ne visi studenti to novērtē. Un rodas nepareizs priekšstats par jaunajiem māksliniekiem kopumā, jo valda uzskats, ka nemākam domāt un uzvesties komerciāli.
DS: Kādas ir galvenās grūtības šādam uzņēmumam Latvijā?
Konstantīns: Sabiedrība vēl nav gatava pieņemt drošas un inovatīvas idejas un uzticēt tās jaunajiem, diemžēl...
Agnese: Šādu uzņēmumu labākā reklāma ir izcili darbi. Tikai savācot iespaidīgu portfolio, var iegūt arvien jaunu klientu uzticību. Grūtākais ir sākumposms – smags darbs, lai pierādītu savu varēšanu. Mēs pie tā strādājam un, manuprāt, veiksmīgi.
Kārlis: Man šķiet, situācija no klientu puses kļūst arvien labvēlīgāka. Klients arvien vairāk novērtē oriģinalitāti, interesantas idejas, jo modē ir individualitāte. Grūtāk ir, ja kāds atnāk ar ideju, kas nav pārāk spoža.
Nils: Ir ieteicams virzīties arī ārpus valsts robežām. Tā ir laba pieredze, un tas paaugstina profesionalitāti.
DS: Ko nepiedāvāja apgūtā mācību programma, bet kas šobrīd būtu noderējis?
Nils: Menedžments.
Konstantīns: Studentiem būtu lietderīgi iziet praksi kādā uzņēmumā, un es uzskatu, ka gribētāji noteikti atrastos. Arī mēs domājam piedāvāt prakses vietas. Studentam tā būtu noderīga pieredze, bet mums – iespēja atrast talantīgu mākslinieku.
Kārlis: Laikam tiešām noderētu prakse. Darīt kaut ko sev nav tas pats, kas darīt klientam. Bet citādi, piemēram, tehniskā nodrošinājuma ziņā par akadēmiju sūdzēties noteikti nevaru. Iespējams ir gandrīz viss.
Agnese: Modes dizaina nodaļas trūkums ir tieši tehniskais aprīkojums. Tas ir vājš, un arī darba apstākļi ir slikti, tādēļ praktiska darbošanās ir diezgan ierobežota. Bet pati mācību programma gan ir pietiekami pilnvērtīga un saistoša.
DS: Jūs strādājat sfērā, kur liela loma ir klientam. Kā ir ar lavierēšanu starp klientu vēlmēm un jūsu pašu izpratni par to, kā kam jāizskatās u.tml.?
Kārlis: Nu... klienta vēlmes, protams, ir primārās, tomēr iesakām arī citu pieeju, mēģinām veidot kompromisus un atrast īsto variantu konkrētai situācijai. Vispār mudinām cilvēkus vairāk paļauties uz dizaineriem, viņi tomēr zina, ko dara. Domāju, ja būtu jātaisa kas tāds, ko pilnīgi un galīgi nevaram ielikt savas morāles rāmjos, mēs no tāda darba atteiktos.
Konstantīns: Jāprot būt diplomātam, cenšos tāds būt.
DS: Ko jūs kā šamaņi ieteiktu vai novēlētu tiem studentiem, kas arī klusībā sapņo par kāda patstāvīga projekta vai uzņēmuma izveidošanu?
Kārlis: Būt mērķtiecīgiem!
.jpg)
