Dizaina Studija. Telpa Forma Laiks

Manai paaudzei un pat jauniešiem ap 25 gadiem noteikti vēl ir saglabājušās kādas atmiņas par universālveikalu “Bērnu pasaule”. Laika periodā no 1964. līdz 1993. gadam tā bija diametrāli pretējām emocijām piesātināta vieta. Preču izvēles iespējas – īpaši no 80. gadu vidus līdz 90. gadu sākumam – nebija plašas. Katras viselementārākās lietas iegāde izvērtās par pārbaudījumu, jo tās bieži “vienkārši izbeidzās”. Arī uz iekšā tikšanu līdzās esošajā bērnu kafejnīcā “Mārīte” bija garu garās rindas. Tomēr no bērnu viedokļa iepirkšanās procedūru glāba lielais brīnums – veikala centrālais skatlogs, kurā “lelles un zvēri kustējās” visus veikala pastāvēšanas gadus. Citādi nemaz nevarēja būt – Jaunajā gadā, uzmetis dāvanu maisu uz pleca, pa jumtu slēpoja Salavecis. Zinu, ka daudzi vecāki nereti devās uz “Bērnu pasauli” vienīgi tālab, lai ar šī maģiskā skatloga apskati iepriecinātu savu mīluļus… Vitrīnu un daudzu citu dinamisko reklāmu autors bija Adrians Pabians, kura vārdu neatradīsim nevienā mākslas enciklopēdijā. Tamdēļ vēlējos apkopot vismaz dažas ziņas par šo bērniem tik neaizmirstamo skatlogu  meistaru –  burvi.

Mākslinieks konstruktors Adrians Pabians dzimis 1908. gada 21. novembrī Jēkabpils rajona Biržu pagastā. Pēc Jēkabpils vidusskolas beigšanas viņš devās uz Rīgu, jo ģimenē bija pieci bērni un sevi nācās pašam uzturēt, apvienojot darbu ar studijām. Topošais jurists 30. gadu sākumā izgudroja skaitļu biljardu, un 1934. gadā tika noslēgts līgums par tā rūpniecisku izgatavošanu, tomēr iecere netika īstenota. 1939. gadā Adrians Pabians ieguva jurista diplomu Latvijas Universitātē, bet 1951. gadā pabeidza arī Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu, tiesa gan – bez diplomdarba aizstāvēšanas. Tālākais dzīves kūlenis ir citā virzienā – no 1951. gada līdz 1979. gadam, kad meistars aizgāja pensijā, par viņa vienīgo darbavietu kļuva Vissavienības apvienības Tirdzniecības reklāmas Latvijas mākslas ražošanas kombināts jeb – tolaik populāro saīsinājumu lietojot – Sojuztorgreklama.

Autors pats sevi pieticīgi dēvēja par mākslinieku konstruktoru un šīs prasmes izmantoja arī ģimenē, ne vien izgatavojot saviem bērniem kustīgas rotaļlietas, bet arī šujot meitai apģērbu! Mākslinieks jebkuru ieceri īstenoja no pirmā uzmetuma, rasējuma līdz tehniskiem un arī ekonomiskiem aprēķiniem. Viņš krāsoja, veidoja, šuva, bija elektriķis, atslēdznieks – darīja visu, lai tikai “dinamiskās sižetiskās reklāmas (meistara paša termins) spēlētu lielu lomu preču reklamēšanā, pie tam ievērojot pieaugošās darbaļaužu estētiskās prasības”. Tā Adrians Pabians rakstīja 1965. gada 11. janvārī vēstulē Ļeņingradas (tagad Sanktpēterburga) Tirdzniecības reklāmas kombināta darbiniekiem.

Mākslinieka paveikto reklāmas jomā var nosacīti iedalīt trijās grupās. Vispirms tās ir reklāmas un noformējumi, kuri radīti laikā no 1951. gada līdz 1964. gadam Rīgas Centrālajā universālveikalā (RCUV). Te 50. gadu beigās skatītājus priecēja divi kustīgi dzīvnieki: leduslācis laizīja tolaik tik populāro plombīru vafelītē, un jūras lauva šūpojās uz ledus gabala. 1960. gadā RCUV skatlogā parādījās jauna “dzīvā reklāma” (atkal viņa paša termins!) – zilonis ar snuķi pārvietoja kafijas, cukura un tējas paciņas. Šo vairāk nekā 1,5 m lielo mehānisko dzīvnieku izgatavoja dzīvoklī, kur virtuvē ar aizkariem bija nodalīts stūris radošajam darbam, jo darbnīcas māksliniekam nebija. Jauna kompozīcija – “Gulbis, līdaka un vēzis” tapa 1963. gadā.

Minētajai grupai būtu piepulcējami arī dažādos gados radītie pārtikas un rūpniecības preču veikalu dinamiskie reklāmas objekti. 1965. gadā juvelierpreču veikalā, kas atradās Krišjāņa Barona un Kirova (tagad Elizabetes) ielas stūrī, skatlogā parādījās žagata, kas cilāja rotaslietas no viena zara uz otru. Miera un Šarlotes ielas stūrī esošā maizes veikala skatlogā bija izvietota zila kravas mašīna – tā, kustoties pa apli, ar miltu paku devās uz improvizētu ceptuvi, bet izbrauca no tās ar maizes klaipu. 60. gadu vidū audumu veikaliem meistars radīja manekenu-robotu, kas cilā audumus. Dažādu preču reklamēšanai krietni vēlāk – 70. gadu sākumā – tika izgatavots universāls virtulis-statīvs, kurā varēja izvietot gan kancelejas preces, gan apavus, gan bērnu rotaļlietas. Grozāmu pamatņu rinda tika radīta arī parfimērijas veikalam.

Rīgā, Krišjāņa Barona un Revolūcijas (tagad Bruņinieku) ielas stūrī 1964. gadā tika atvērts universālveikals “Bērnu pasaule”, kas kļuva par Adriana Pabiana galveno darbavietu līdz 1979. gadam. Pirmā dinamiskā kompozīcija centrālajam skatlogam bija “Doktors Aikāsāp”, tad sekoja “Buratīno teātris” (1967), “Cirks” (1974), “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši” (1981) un “Dzenis kaļ koku” (1988). Arī vēlāk, jau esot pelnītā atpūtā, mākslinieks veikalam izgatavoja jaunas dinamiskās reklāmas. Tā pircējus pie veikala ieejas arī Krišjāņa Barona ielas pusē ilgu laiku sagaidīja rotaļlietu karuselis. Daudz lielāks zvēru karuselis kopš 1969. gada atradās uz centrālās ieejas piebūves jumta. Tajā laiku pa laikam tika mainītas figūras, bet citādi mehānismi 15 gadus darbojās nevainojami! Pēdējā dinamiskā sižetiskā reklāma – “Aijā žūžu lāča bērni” tika atklāta 1990. gada jūnijā, kad meistaram jau bija 82 gadi. Mākslinieks aizgāja mūžībā 1993. gada 14. aprīlī, bet drīz pēc tam notika universālveikala “Bērnu pasaule” reorganizācija un viņa dinamiskās reklāmas tika “izņemtas no apgrozības”...

Ko nozīmē meistara apzīmējums – dinamiskā sižetiskā reklāma? Adrians Pabians bija pārliecināts, ka ar kustību vien ieceres īstenošanai ir par maz – starp figūrām jārada kontakts vai darbība, un tādēļ vislabāk noderēja plaši pazīstamu pasaku varoņi. Tāds bija doktors Aikāsāp no 60. gadu sākumā populārā krievu rakstnieka Korneja Čukovska dzejoļa par ārstu, kas devies uz Āfriku, lai tur palīdzētu smagi slimajiem zvēriem. Tikpat iemīļota un populāra bija Alekseja Tolstoja pasaka par koka zēnu ar garu degunu – Buratīno. Adriana Pabiana veidotajā reklāmā bija četras ainas. Tajās Buratīno satikās ar citiem pasakas varoņiem un norisinājās darbība – Malvīne grozīja galvu, kad Buratīno, apsēdies pie galda, laizīja šķīvi ar mēli; ļaunais Karabass Barabass, satinies savā bārdā, riņķoja ar koku un nevarēja panākt Buratīno; runcis Bazilio un lapsa Alise grozīja galvu, mēģinot pierunāt koka zēnu ierakt naudu zem koka. Kustības visās ainās attīstījās cita pēc citas – līdzīgi, kā tas ir grāmatā, kad notikumi seko cits citam.

Ir saglabājies mākslinieka pirmās dinamiskās sižetiskās reklāmas – “Doktors Aikāsāp” – apraksts, kas dod iespēju novērtēt darba sarežģītības pakāpi. Reklāmas centrā bija divas figūras – slimais begemots un doktors. Darbība norisinājās vairākos posmos:

1. Doktors sēž mierīgi un izklausa begemotu ar fonoskopu; begemots tajā pašā laikā smagi un ritmiski elpo (cilājas galva un krūtis);

2. Doktors iztaisnojas, tad noliec galvu uz begemota pusi, kas tajā laikā plati atver muti, lai doktors varētu apskatīt tā kaklu;

3. Doktors atkal atliec atpakaļ galvu, paceļ kreiso roku, skatās pulkstenī, un pēc lūpas kustībām redzams, ka viņš skaita pulsu. Begemots aizver muti un aiztur elpošanu.

Figūru kustības bija sinhronas un ilga 30 sekundes. Tad darbība sākās no jauna. Līdzās centrālajām figūrām reklāmā bija iekļauts kamielis, uz kura muguras atradās pārdošanā esošās rotaļlietas. Kamielim blakus atradās strauss ar apsaitētu kaklu. Doktors un begemots bija izgatavoti no papjēmašē. Kamielis bija izgriezts no presētas skaidu plates, bet strauss darināts no auduma un porolona.

1974.gadā “Bērnu pasaules skatlogā” tika uzstādīta nākamā dinamiskā reklāma “Cirks”. Te savukārt darbība tika veidota no četrām ainām, kuru norisē bija iesaistītas septiņas figūras uz astoņiem atrakcijām domātiem priekšmetiem. Katra figūru grupa bija konstruēta atsevišķi, lai nepieciešamības gadījumā tās varētu novietot dažādās vietās. Mehānismi kustējās bez skaņas, ar minimālu enerģijas patēriņu, un šī reklāma, ņemot vērā tās lietošanas ekonomiskos rādītājus, skatlogā kalpoja gandrīz astoņus gadus. Reklāmā “Cirks” bija šādas figūru grupas:

1. Lapsa uz zirga. Zirgs līgani šūpojas uz pusloka pamatnes. Lapsa, saglabājot līdzsvaru, balansē uz vienas kājas un griežas uz visām četrām pusēm;

2. Balts zilonis ar jātnieku uz lielas, spīdīgas bumbas. Zilonis balansē uz bumbas, laiku pa laikam ar snuķi cilājot jātnieku;

3. Zaķis pārvietojas uz bruņurupuča kā cirka arēnā;

4. Tīģeris vingro apļos, un, mainoties kustības virzienam, tam spīd te labā, te kreisā acs, te abas acis.

Apkārt aplim (arēnai) atradās “skatītāji” – veikalā pārdošanā esošās lelles un mīkstās rotaļlietas.

Protams, šādas dinamiskās sižetiskās reklāmas bija dārgas. Ir saglabājusies kalkulācija reklāmai “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši” (1981) – materiāliem un konstrukcijas izgatavošanai vien bija nepieciešami 4509,97 rubļi, jo, kā meistars pats kādā vēstulē rakstīja, “tas ir sarežģīts process, kas prasa, lai mākslas un radošā fantāzija savītos ar ekonomiku”. Ne vienmēr veikala “Bērnu pasaule” vadību izdevās pārliecināt par jaunas dinamiskās reklāmas izgatavošanas nepieciešamību, tādēļ viens no risinājumiem bija “morāli un estētiski novecojušās”, bet labā tehniskā stāvoklī esošās reklāmas pārdot citiem veikaliem visā PSRS teritorijā, un tas arī tika darīts. Meistars ar savām dinamiskajām reklāmām regulāri piedalījās Vissavienības tautas sasniegumu izstādē, Maskavā, kur notika arī eksponātu pārdošana, – “Doktors Aikāsāp” tika novērtēts par 2763,21 rbļ. Ir zināms, ka mazliet citādākā variantā šī reklāma uzstādīta Alma-Atas universālveikalā. Vienlaikus Adrians Pabians saņēma speciālus pasūtījumus no Omskas, Taškentas, Tbilisi, Krimas, protams, arī Maskavas veikaliem. Par šiem mākslinieka darbiem zināms vienīgi pēc dažām fotogrāfijām.

Reklāmas mūžs ir ļoti īss. Tā noticis arī ar Adriana Pabiana dinamiskajām reklāmām, no kurām neviena oriģināla detaļa vai figūru grupa nav saglabājusies. Tomēr situācija vismaz attieksmes ziņā mainās. Tagad viņa radītās reklāmas un skatlogu noformējumi vērtējami kā unikāla sava laika materiālās kultūras izpratnes liecība, kam noteikti būtu ierādāma vieta Latvijas reklāmas un dizaina vēsturē.

Pateicos mākslinieka meitai Dzintrai Preisai par nesavtīgu atbalstu šī raksta tapšanā, kā arī iespēju izmantot Adriana Pabiana radīto skatlogu fotogrāfijas, kas atrodas ģimenes īpašumā.